Saruna ar Vimbu ģimeni – stāsts par orientēšanās dzīvesveidu

Sveiciens visiem Dzintaru Trīsdienu sekotājiem! 

Esam sagaidījuši pavasarīgo un saulaino aprīli, pirmās siltās dienas un pozitīvās domas, ka vasarā viss iecerētais varēs notikt un Dzintaru Trīsdienās jau tiksimies dabā!

#Dz3D aprīļa blogā organizatori piedāvā sarunu ar aktīvo Vimbu ģimeni no Ropažiem. Katram no Vimbām ir savs stāsts un redzējums uz to, ko nozīmē nodarboties ar orientēšanās sportu un kas ir tās sajūtas ko sniedz fiziskās aktivitātes dabā. 

Ģimenes tēvam, Mārtiņam orientēšanās ir mūža hobijs, lai gan ar orientēšanos sācis nodarboties tikai pirms 20 gadiem. Viņa sieva Eva reiz ir uzvarējusi sacensībās vispopulārākajā sieviešu distancē un balvā vinnējusi kompresoru. Šis kompresors vēl aizvien tiek lietots!

Visi 3 bērni – Teodors, Francis un Elizabete – ar ļoti lielu prieku arī orientējas mežā. Dzintaru Trīsdienas ir Elizabetes draugu radīts pasākums. Pati Elizabete norāda, ka tētis viņas draugus vienmer ir saucis par inteliģentiem. Piemēram: “Nu, tev tur tie inteliģenti.”

Ieva Pūce (Ieva): Kā jums iet COVID-19 pandēmijas laikā? Vai un kā jūs turpiniet nodarboties ar orientēšanās sportu šajā laika periodā?

Eva Haberkorne-Vimba (Eva):  Lai vai cik dīvaini tas neizklausītos, taču pēdējā gada laikā mežā nav sanācis bieži būt. Es to drīzāk raksturotu kā savu nelielo nolaidību, jo uz mežu jau nebija aizliegts braukt. Varēja, tikai orientēšanās sacensības nenotika. Tā jau paņem karti un brauc. Bet mēs nebraucām tik bieži, cik gribētos.

Mārtiņš Vimba (Mārtiņš): Kad varēja, braucām. 2020. gadā bija tas foršais posms no jūlija līdz septembrim, kad katru nedēļu bija sacensības. Tajā laikā mēs braucām un bija baigi labi. Bet, ja runa iet par izaicinājumiem un orientēšanos, tad ļoti pietrūkst trauksmainās pirms starta sajūtas, kad ir pienākusi gaidītā nedēļas nogale. Brauc uz sacensībām, satiec visus vecos “bukus”. Un vispār, tagad jau neviens nezina, cik “buku” ir pārziemojuši, (smej Mārtiņš). Te jāpiemin tas joks no vecajām tantiņām, kuras satiekas pēc ziemas un apspriežas – ā, arī Tu esi “pārziemojusi”! Tagad jau mēs nezinām, kurš ir vai nav “pārziemojis”, izņemot dažus, ar kuriem ir sanācis satikties.

Eva: Orientēšanās sports jau nav tāds pliks kartes un meža apvienojums. Orientēšanās vairāk ir process. Man ne tik daudz pietrūkst karte un mežs, cik satikšanās ar draugiem un burziņš. Iespējas izmantot visu, ko pasākums piedāvā.  Domas, kur ēdīšu, ko ņemšu līdzi, kādas zeķes pirkšu, viss piederas pie lietas. Vai brauksim uz to kafejnīcu? Pārāk tālu? Kur paliksim pa nakti? Ko ņemsim līdzi? Gatavošanās process par un ap to ir lielāks kā pats pasākums. Savukārt, bez sacensībām nebūtu visa šī procesa.

Mārtiņš: Pabļaut un atbalstīt, iebļauties par Timo un Lauri (Sild) latviski starptautiskos mačos!

Eva: Pēc tam visu vakaru līdz bezspēkam analizēt, kur esi skrējis. Zīmēt visus savus virpuļus kartē. Jā, pietrūkst jau šī visa. 

Elizabete Vimba (Elizabete): Kad mamma stāstīja par to, kas liek  atgriezties atkal un atkal, braukt uz tām sacensībām, tas ir… Tas katram ir tik specifiski.  Man vienmēr sāp vēders 20 minūtes pirms esam nokļuvuši sacensību notikuma vietā, ir reiboņi. Bet tas ir labais satraukums. Klausoties vecāku stāstītajā, tikko sapratu, ka man tik sen nekas tāds nav bijis. Vispār par ko tādu biju aizmirsusi. Protams, šī sajūta man ļoti nepatīk, bet atskatoties atpakaļ uz visu piedzīvoto, gribas atkal atgūt šo pirmsstarta satraukumu. Mirklis, kad izkāp no mašīnas, visi draugi nāk pretim. Katram pretīmnācējam tev jāpasaka “čau!”, jāparunā 5 minūtes – tas ir nenormāli forši. Šis viss ir par cilvēkiem, kas ir mums apkārt.

Mārtiņš: Protams, treniņi ir atļauti un katrs pa mežu var skriet, bet man ļoti pietrūkst tas, ka tās ir pārsvarā “amatieru sacensības”. Skrienam savās vecuma grupās, sacenšamies primāri paši ar sevi un dažiem zināmiem konkurentiem gadu no gada. Un ceram, ka tad, kad mēs būsim vecuma grupā virs 90 gadiem, tad visi būs tik savārguši, tad gan mēs viņus uzvarēsim. Pietrūkst laika plānošanas, ko prasa katras sacensības. Piemēram, ģimenē ir 3 bērni. Vienā brīdī izveidojas situācija – vecākais bērns pats skrien un tiek ar sevi galā, vidējais – kaut kā tur notirinās, bet ar mazāko ir aktīvi jādarbojas, lai noskriet paspētu arī pats. It īpaši, ja starts ir tālu no sacensību centra. Ir jādomā kāda katram ir starta minūte, kurš aizvedīs mazo bērnu, palaidīs startā, kurš izskries līdzi. Ja vidējais bērns baigi nekavēsies, tad iespējams es savu startu nenokavēšu, bet, ja nu kas, tad atslēgas un kompass būs nolikts norunātajā vietā. Pietrūkst šādas menedžēšanas.

Elizabete: Tad vidējais bērns aizmirst, ka viņam ir jāiet pie mazākā bērna, un vecākais bērns nokavē stundu no starta un zaudē pjedestālu.

Ieva: Ko orientēšanās ir devusi jūsu dzīvē? Kas ir izmainījies kopš tā brīža, kad esat sākuši orientēties?

Elizabete: Man nepatīk, ka cilvēki intervijās saka: “Es nevaru savu dzīvi iedomāties bez …” Bet man nebūtu tādas dzīves, kāda tā ir šobrīd, ja nebūtu orientēšanās. Es pat nezinu, kāda bija mana dzīve pirms orientēšanās. Es biju pārāk maza, lai to atcerētos. Kā jau iepriekš minēju, man visi draugi ir saistīti ar orientēšanos. Mana ģimene orientējas. Mēs braucam ceļojumos tāpēc, ka mēs braucam orientēties. Es nemācētu ceļot, ja man nebūtu orientēšanās, jo es nezinu, kas jādara ceļojumos. Tu aizbrauc un sēdi baseinā…? Mēs vienmēr braucam orientēties, kas ne vienmēr ir bijis ar prieka spiedzieniem gaisā – “Yey, mēs braucam uz Čehiju nomirt tajās klintīs”. Bet es nezinu, kā citādāk būtu ceļot. Vienmēr ir lielais mērķis, kāpēc Tu kaut kur brauc. Piemēram, ir ģimenes, kas brauc katru nedēļu uz jūru. Bet ko Tu tur dari? Man tas ir ļoti nesaprotami.

Ko man ir devusi orientēšanās? Visu. Es domāju, ka viss, kas ar mums notiek, padara mūs par to cilvēku, kas esam tagad. Es noteikti varu teikt, ka orientēšanās ir milzīga daļa no tā, kas esmu tagad. Ne jau tās distances vai tas brīdis, kad tu skrien ar to karti pa mežu. Nē, viss process kopumā.

Mārtiņš: Ir divas šķautnes. Viena ir par spēju pieņemt lēmumus, par spēju kļūdīties un labot pieļautās kļūdas, atzīt tās, jo tur viss ir kā uz delnas redzams, neko nenoslēpsi. Sacensību laikā pastaigājies ar apjukušu seju pa mežu, skrien kāds garām un pēc tam finišā saka: ”Ei, Tu tur ganījies kaut ko pa mežu?” Tieši tāpat notiek arī pretēji. Tas iemāca, ka visi var kļūdīties, taču vienmēr var labāk. Orientēšanās sports noteikti trenē cilvēka spēju adekvāti reaģēt uz apkārtējo dzīvi. Protams, fiziskais faktors ir neatņemama sastāvdaļa. Otra – iespēja apskatīt jaunas, nezināmas vietas. Tikai tāpēc, ka, piemēram, ungāri rīko daudzdienas. Nu nekad mūžā Tu nenonāktu konkrētajā vietā citādāk. Tad aizbrauc uz turieni, 4-5 stundas dienā ir aizņemtas ar orientēšanos, izņemot, ja brauc uz O-ringen (lielākās daudzienu orientēšanās sacensības Pasaulē), kur gan tas ir kā braukt uz pilnu darba dienu. Sacensību norises vietai parasti ir blakus kāda pilsēta, apskates objekti vai vienkārši lieliska daba. Ir iespēja uzzināt nedaudz par lietām, kas saistītas ar šo vietu, piemēram, vīna darītavu, vēsturiskām vietām, apskates objektiem, alus darītavu, u.c. Principā tā ir pasaules iepazīšana. Mēs arī esam dzīvojuši dažādos mistiskos apartamentos, kuros esam iepazinuši interesantus cilvēkus, kuri, bez šaubām, bagātina mūsu dzīves uzskatus. Un, protams, kompresors! Mums ir savs orientēšanās kompresors (smej Mārtiņš)!

Eva: Man tas ir nedaudz savādāk. Es arī orientēties sāku, kad man bija vairāk nekā 20 gadi. Sākumā es braucu līdzi Mārtiņam un orientēšanās šķita kā viens liels ārprāts – ieiesi mežā un noteikti neiznāksi. Es katru reizi sacensībās vai Magnētos gaidīju Mārtiņu ar domu, ka nu neiznāks no tā meža (arī Baltezerā :D). Kad pamēģināju, protams, bija interesanti, taču sākotnēji nebija nekāda sportiskā azarta. Tas vienkārši bija interesanti. Kad sāku orientēties, pamanīju, ka atšķiros no pārējiem. Varēja just atšķiršanos no citiem sporta veidiem. Basketbols, futbols nav salīdzināmi ar orientēšanos. Ja esi orientierists, šķiet, ka esi kaut kādā ziņā īpašs. Šī īpašā sajūta man ir vēl joprojām. Tepat Ropažos visi jau zina, ka ir tāda Vimbu ģimene, kas orientējas. Cilvēki šeit jau visu zina par orientēšanos, taču nav jau tā, ka visi Ropaži orientējas. Šis ir tas, kā mūsu ģimene atšķiras. Protams, vēlāk nāca laiks, kad parādījās un pieauga sportiskās ambīcijas. Šobrīd esmu nedaudz pagājusi malā. Vairāk audzinu pacietību, tveru iespēju just citiem līdzi un paraudzīties uz pasākumu nedaudz no malas. Ja esi šajā procesā, tātad esi savējais. 

Mārtiņš: Aizmirsu pieminēt Jukolu. Nu tas ir kaut kas pārdabisks (Jukola – lielākās orientēšanās sporta stafetes, kas katru gadu pulcē ap 20 000 dalībnieku). Nu un, protams, mūsu pasaulē labākais orientēšanās klubs – OK “Ziemeļkurzeme”!

Elizabete: Man ir divi svarīgi notikumi gada laikā. Viens no tiem ir Spēlmaņu nakts un otrs – Jukola.

Mārtiņš: Vēl, droši vien, jāpiemin pasākums, kura tapšanā katrs no mūsu ģimenes pielika palīdzīgu roku. Beigās sanāca, ka kļuvām par 2017. gada Pasaules rogaininga čempionāta organizatoru komandas dalībniekiem. Tas notika nejauši. Man vajadzēja uzrakstīt pieteikumu uz sacensību rīkošanas tiesībām, jo neviens to negribēja īsti darīt, kā rezultātā sanāca sastapties un izveidot fantastisku komandu, kādu droši vien dzīvē vairs nekad nesatikšu.

Ir saglabājusies organizatoru komandas bilde pie finiša arkas, kas noteikti visiem bildē redzamajiem dalībniekiem ir viena no dzīves nozīmīgākajām bildēm. Tā sajūta bija neaprakstāma, nereāla, neiedomājama atmosfēra! Ap 60 cilvēku komandā saorganizējām Pasaules rogaininga čempionātu klupdami, krizdami, negulēdami, bet beigu beigās viss izdevās brīnišķīgi. Fantastiskas sajūtas. Tas bija Latgalē – Mamonovā. Vietā, kur iepriekš nebija nekā – ne elektrība, ne ūdens. Viss, neliela pilsētiņa tika uzbūvēta uz vietas. Organizatoriski tas bija kas neaizmirstams visai Latvijas komandai.

Protams, Pasaules čempionāti gan Somijā, gan Latvijā. Tas mirklis, kad Rūdis (Rūdolfs Zērnis – viens no vadošajiem Latvijas orientierstiem) devās savā stafetes posma distancē…

Elizabete: Par 2018. gada Pasaules orientēšanās čempionātu Latvijā, kur Latvijas vīriešu stafetes komanda līdz pat pēdējām sekundēm cīnījās par medaļām: Es nekad dzīvē neesmu noģībusi, bet toreiz man likās, ka es nomiršu no tā, cik man ir daudz emociju. Es vispār esmu ļoti emocionāls cilvēks, man ir grūti pārdzīvot emocionālus brīžus. Es atceros, ka toreiz biju iekrampējusies metāla sētā un man ļoti trīcēja kājas aiz satraukuma. Es drausmīgi raudāju. Pienāca klāt tētis un samīļoja. Pēc tam gan tētis pateica Andrim Jubelim (arī viens no vadošajiem Latvijas orientieristiem), ka biju pārstresojusies, par ko vēlāk man bija ļoti liels kauns. Manuprāt, šis ir mans lielākais notikums orientēšanās dzīvē. Bet, jā, Pasaules rogaininga čempionāta organizēšana arī ir viens no šiem unikālajiem pasākumiem, kurā piedalījos – tā kā tētis teica, tas bija kaut kas nereāls. Es atceros, kā mēs – organizatori – pēc sacensībām sēdējām kopā pie galda un vienkārši šķita, ka visi tūlīt apraudāsies. Man liekas, ka daži arī raudāja. Es noteikti raudāju, jo es vienmēr raudu.

Mārtiņš: Es vēl atceros, ka (Edgars) Bertuks, viss baltā, Jukolā izskrēja kā pirmais no meža ar atrāvienu pirmajā etapā, un mēs bijām tur klātienē. Komentētāji kliedza, ka tas ir Bertuks, un mēs sapratām, ka viņš ir atrāvies, jo parasti Jukolā tā tas nenotiek. Un, protams, (Andris) Jubelis Turaidas kalnā un televīzijas ekrānos kā pirmais (šis ir tas notikums par kuru iepriekš Elizabete stāstīja).

Elizabete: Es atceros tos mačus, kad Edgars Bertuks izcīnīja 1. vietu Pasaules čempionātā (2012.gadā, Lozannā, Šveicē). Toreiz mēs ar tēti viņa mājas kabinetā skatījāmies tās sacensības. Es, protams, tajā laikā neko nesapratu no GPS izsekošanas, bet vienalga es skatījos visas tās garās stundas, visu sacensību laiku. Atmiņā palicis ir tas kā tētis paziņoja par Bertuka uzvaru, un es izgāju ārā no kabineta, jo atkal apraudājos no milzīgā prieka. Nevarēju saprast, kā latvietis, kuru esmu redzējusi dzīvē, kurš katru nedēļu skrien pa to pašu mežu, kur es, ir uzvarējis Pasaules čempionātā! Man vispār šķiet, ka latvieši sportā ir ļoti azartiski un tajā ir ar visu sirdi un dvēseli. Mēs varam strīdēties par dažādām tēmām, bet tad, kad kāds latvietis izraujas vadībā, tad tā ir ļoti, ļoti īpaša sajūta.

Ieva: Kā jūs raugāties uz Dzintaru Trīsdienu orientēšanās sacensību projektu? Kas Dzintaru Trīsdienas ir jūsu acīs?

Mārtiņš: Mēs paši kādreiz esam kaut ko līdzīgu organizējuši, vienlaikus sniedzot torti, turot lentu un domājot, kā to visu nofinansēt. Redzot, kā jaunieši organizē, ir prieks skatīties no malas un ir vēlme atbalstīt. Sajūtas ir ļoti pazīstamas. Ir forši, ja vari reizēm kādiem jauniešiem iedot kādu padomu, pat uzmākties ar saviem padomiem (Smej gan Mārtiņš, gan Eva).

Dzintaru Trīsdienas ir mega foršs un nu jau ļoti populārs pasākums. Pirms 2 gadiem tas vēl tā nebija. Protams, likās forši, ka jaunieši ar nenormālu, ietiepīgu stūrgalvību virzās uz priekšu laikā, kad visas nedēļas nogales ir aizņemtas ar jau zināmām orientēšanās sacensībām. Beigās atrod laiku, uztaisa sacensības. Pats jūtu līdzi, jo redzu, ka pirmajās reizēs beigās sanāk par pasākumu pašiem drusku piemaksāt no savas kabatas, bet nu tāds visiem tas sākums ir bijis.

Eva: Tās saucas – investīcijas! Ja paši noticēs sev, tad Kāpu (Kāpas Trīsdienas) apsteigs viens un divi. Arī komanda kopumā izskatās ļoti perspektīva.

Mārtiņš: Racionāli skatoties – pēc šāda sporta veida un šādiem pasākumiem pieprasījums ir. Esmu bijis arī otrā pusē dažādos pasākumos, tāpēc zinu, ja spēj uztaisīt pasākumu, kas ir pietiekami apmeklēts, tad to var noorganizēt finansiāli veiksmīgi. Manuprāt, ir visi nosacījumi, lai šī komanda kļūtu par tādu, kas var piesaistīt cilvēkus. Jau šobrīd mārketings izskatās ļoti labā līmenī. Mārketings ir tas, kas veido apmeklētājus. Tālāk jau ir jāmāk tikai rēķināt.

Eva: Jebkura pasākuma atslēga ir komunikācija. Savstarpēja komunikācija, spēt nokomunicēt pasākumu uz āru, spēt komunicēt ar pakalpojumu sniedzēju, utt.

Mārtiņš: Mēs visi zinām Latvijas lielākās orientēšanās sacensības – Kurzemes Pavasari, Kāpu, u.c. Tas īstenībā ir jautājums par vietu kalendārā. Vieta šādam pasākumam kalendārā noteikti ir, jo ir sacensības, kas vairs ikgadēji nenotiek. Droši vien ir arī svarīgi, cik daudz izdosies piesaistīt cilvēkus no ārzemēm. Tur, savukārt, ir vajadzīga tā “odziņa”, kas viņus vilinātu braukt uz Latviju. Ikviens organizators cīnās par savu pasākumu.

Elizabete: Es tikai gribēju pieminēt, ka, iespējams, vecāka gada gājuma cilvēki nav sajūsmā par to ideju, ka ir uzradušies kaut kādi jaunieši, kuri taisa kaut kādus pasākumus. Es atceros, kad bija pirmais pasākums, uz kuru tika uztaisīti Dzintaru Trīsdienu krekliņi. Klīda runas dažādās citās sacensībās: “Kas tās tādas Dzintaru Trīsdienas? Kas tie ir par krekliņiem?” Manuprāt, kvalitāte šim pasākumam jau kopš pirmsākumiem ir augstā līmenī. Es pazīstu šos cilvēkus, kas organizē šo pasākumu. Varu galvot, ka šie cilvēki un Dzintaru Trīsdienas nekur nepazudīs.

Eva: Man šķiet, ka Dzintaru Trīsdienām ir pats labākais vizuālais zīmols, salīdzinot ar citiem pasākumiem.

Ieva: Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem ir jāpiesakas un jāatbrauc uz “Dzintaru Trīsdienām 2021”?

Mārtiņš: Tas ir tas pats, kā ar rokgrupu  “Fools on Parade”. Tad, kad viņi vēl nebija tik slaveni, es vedu vienu no viņiem mašīnā un prasīju: “Par cik mēs varam sarunāt, lai jūs mums uzspēlējat korporatīvo ballīti, kamēr vēl neesat palikuši baigi dārgie?” Un ziniet ko? Mēs sarunājām! Pēc tam viņi kļuva mega slaveni. Lūk, Dzintaru Trīsdienas ir tā iespēja agrīni iekāpt tajā, kas pēc laika būs kaut kas mega liels un iespaidīgs.

Eva: Es droši vien vispirms palūkotos un nedaudz novērtētu, kas tie ir par cilvēkiem. Tad attiecīgi turpmākā runāšana būtu vai nu caur aizraušanu, vai caur iežēlināšanu. Tie, kuri būtu jāiežēlina – radītu domu, ka tieši Dzintaru Trīsdienas ir pavisam jauns pasākums, to veido jauni cilvēki, tieši tāpēc ir jāiet un jāpiedalās, lai atbalstītu šo cilvēku darbu un entuziasmu. Otrs, savukārt, būtu stāstīt, ka šīs pasākums ir kas jauns, aizraujošs, ar pārdomātu mārketingu, ar iespējām būt foršos apvidos, kā arī iespēja tikt pie vislabākā brenda krekliņa.

Elizabete: Es tikai gribēju padalīties ar to, ka, ja tu esi bijis Jukolā un neesi nopircis sporta apavus, un pēc tam par tiem palielījies visiem kluba teltī, tad tu neesi bijis Jukolā. Līdzīgi var būt arī ar Dzintaru Trīsdienām.

Vimbu ģimene iedvesmo daudzus ar savu vēlmi iesaistīties un popularizēt vienu no pasaules aizraujošākajiem sporta veidiem – orientēšanās sportu. Ja tieši Tu vēl neesi izmēģinājis orientēties mežā, tad ticu, ka pēc šiem stāstiem arī Tev būs vēlme pamēģināt, kas tad tas tāds par “zvēru” ir! 

Jau tagad vēlamies teikt milzīgu paldies par Vimbu ģimenes līdzšinējo kā arī turpmāko iesaisti Dzintaru Trīsdienu tapšanā! Bez jums tas noteikt nebūtu iespējams!

Gaidām pavasara noslēdzošā mēneša blogu!

Esiet aktīvi un dodieties dabā!

Blogu sagatavoja: Ieva Pūce

21.04.2021, Madona

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *