Saruna ar Dzintaru Trīsdienu identitātes autoru Oskaru Staģi

Oskars Stagis

Sveiciens visiem aktīvā dzīvesveida piekritējiem martā! Daudzi droši vien nevar sagaidīt, kad tad pa īstam iestāsies pavasaris un varēs doties ārā ar plānākām drēbēm. Vēlajā marta blogā Dzintaru Trīsdienu organizatori piedāvā vienu no līdz šim interesantākajām sarunām par to, kā radusies Dzintaru Trīsdienu identitāte. Šī saruna ir ar mākslinieku un DZ3D projekta vizuālā tēla idejas autoru Oskaru Staģi.

Kalvis Kaļva (KK): Kā Tev iet šajā pandēmijas laikā? Ar ko Tu pašlaik nodarbojies?

Oskars Staģis (OS): Pandēmijas laikā esmu mainījis savu dzīvi par 180 grādiem un “pilnīgi pašizolējies”. Esmu uzsācis pašnodarbinātā karjeru, atverot savu darbnīcu, kur veidoju dažādus keramikas traukus, taisu etiķetes gan klientiem, gan draugiem, kā arī mēģinu nosapņot, kas notiks tālāk saistībā ar COVID-19 pandēmiju. Pagaidām ar šo jauno karjeru nākotne šķiet gana cerīga. 

KK: Kā sāki nodarboties ar orientēšanās sportu? Vai Tu atceries savu pirmo noskrieto distanci?

OS: Ar orientēšanās sportu es sāku nodarboties 1982. gadā. Kad 2019. gadā pārvācos uz citu dzīvesvietu, es atradu savu bērnības dienu kasti, kurā atradās pirmā karte, kurā orientējos. Biju ārkārtīgi priecīgs. Ja pareizi atceros, tad tā bija Vecāķu karte. Padomju laikā gandrīz katrā skolā bija “Jauno tūristu klubiņš”. Es mācījos Rīgas 25. vidusskolā, un tajā bija ļoti aktīvs šī klubiņa vadītājs, kurš tieši arī nodarbojās ar orientēšanās sportu un bērnus veda uz mežu orientēties dabā. Es biju viens no tā laika klubiņa dalībniekiem, un tā es arī tur paliku uz ilgāku laiku. 

Tajā laikā arī sanāca piedalīties sacensībās, taču mūsu līmenis nebija tik augsts, lai skrietu izlasē. Tas mums vienkārši sagādāja prieku, kā arī tā bija iespēja izrauties no mājas, satikt draugus un kopā labi pavadīt laiku.

Liels nopelns tam, ka nodarbojos ar orientēšanās sportu, ir tieši entuziastiskajam sporta skolotājam, kurš bija ļoti aktīvs dažādos sporta veidos. Tūristu klubiņa ietvaros arī izmēģinājām savus spēkus alpīnismā, taču mani tas neaizrāva tik ļoti, jo augstums bija mans bieds. Ar klubiņu bija arī braucieni ārpus tagadējās Latvijas robežām – devāmies uz Kaukāzu, brauciens uz Baikālu, uz kuru gan man, diemžēl, nesanāca doties, jo tieši tajā laikā bija jākārto iestājeksāmeni Lietišķajā skolā, ko ļoti pārdzīvoju pēc tam. Bija arī daudz laivu braucienu pa Latvijas upēm. Tā kā jauno tūristu klubiņā dzīve bija interesanta! 

KK: Ko Tavā dzīvē (un ikdienā) nozīmē orientēšanās?

OS: Pirms 16 gadiem es atsāku nodarboties ar orientēšanās sportu pavisam spontāni. Sēžot darbā pie datora, izdzirdēju vienā radio raidījumā par iespēju orientēties mežā, brīvā dabā tepat Rīgas apkārtnē “Magnētā”. Pēc darba izdomāju aizbraukt, un āķis atkal bija lūpā. Izmaiņu no tā laika orientēšanās sportā bija daudz, un tajā reizē gan atceros to, ka finišēt sanāca vienam no noslēdzošajiem. Nākamajā reizē gan veicās daudz labāk. Arī savus bērnus esmu ievilcis šajā sporta veidā, un šīs visas apstākļu sakritības dēļ tiku uzrunāts saistībā ar sākotnējā Dzintaru Trīsdienu dizaina veidošanu. 

Šobrīd joprojām turpinu ik pa laikam skriet Magnēta treniņos. Ziemā mazāk, bet vasaras sezonā gan sanāk biežāk. 

KK: Kas, tavuprāt, ir kopīgs orientēšanās sportam ar mākslu? 

OS: Jāsaka gan, ka Pasaulē viss ir saistīts, bet pirmais, kas nāk prātā, ir vārds “atkarība”. Tāpat kā jebkurā lietā, ko Tev patīk darīt, Tu savā ziņā esi atkarīgs no tās. Orientēšanās sports, manuprāt, ir ļoti veselīga atkarība. 

Vēl noteikti – radošums. Kā man patīk teikt, lai arī cik reizes skrien no Ložmetējkalna, ir iespējams apmaldīties katrā no tām. Tieši tāpat ir ar lietām mākslā. It kā katru reizi dari vienu un to pašu, taču katru reizi tam jābūt nedaudz citādākam, lai piesaistītu cilvēku uzmanību un pārliecinātu viņu šo darbu iegūt savā īpašumā.

Protams – brīvība. Brīvība ir skrienot pa mežu, meklējot kontrolpunktus kā vien tīk, un tajā pašā laikā mākslā ir brīvība izveidot to, ko pats vēlies. 

KK: Kas bija Tavs dzinulis iesaistīties Dzintaru Trīsdienu projektā kā tās vizuālās identitātes veidotājam?

OS: Lielākais dzinuls tam bija, ka mana meita nodarbojās ar orientēšanās sportu kopā ar Kārli (Stradiņu). Katrs no jauniešiem pirmo Dzintaru Trīsdienu tapšanā iesaistījās ar savu pienesumu. Kārlis uzzināja, ar ko es nodarbojos, un caur Emīliju lūdza palīdzību tieši logo izveidē. Tajā mirklī es neatteicu un piekritu palīdzēt to izveidot. Sākumā tas viss notika ne tik nopietni, bet vēlāk pieeja kļuva ar vien nopietnāka, jo paši organizatori negaidīja, ka tik labi izdosies visu noorganizēt. 

KK: Kāds ir Dzintaru Trīsdienu logo stāsts? Kā tas tapa? 

OS: Par cik sacensības sākotnēji notika Dzintaros, Jūrmalā, blakus jūrai, viss loģiski saslēdzas kopā. Dzintars ir oranžīgs, un karogs arī ir oranžs. Dzintara forma dabīgā akmens veidolā, šķita, ka viss dabiski saskan. Logo izveides process bija pilns ar šaubām, taču tajā laikā maniem bērniem šī ideja patika. Runājot par ieguldīto laiku, jāsaka gan ka šis projekts vairāk bija kā starpprojekts brīžos, kad ikdienas pienākumi jau bija veikti. Emocionālie darbi parasti notiek plūstoši. Tad, kad atnāk iedvesma,tad viss arī top. Man pat ir tā, ka reizēm, vakaros ideja var rasties ne no kurienes. Viens mirklis un ideja ir rokā! Šādi darbiņi, kas nepretendē uz lielu pasūtījumu kalpo kā izklaide, lielisks veids, lai atslēgtos brīžos, kad patiešām negribas darīt nopietnos pasūtījumus.

 KK: Vai toreiz bija norunāts konkrēts laiks, kādā logo jābūt gatavam?

Laika periods, kurā visam bija jābūt gatavam īsti nebija atrunāts, tāpēc steigties nevajadzēja. Bet kā jau tas dzīvē notiek, pat nesteidzoties pienāk brīdis, kad darbi sāk “degt” un jādarbojas ātrāk nekā iepriekš. Ja kādreiz vajadzēs rakstīt CV, tad noteikti Dzintaru Trīsdienu otrā gada medaļu dizainu likšu pie savu paveikto darbu saraksta (Oskars smej). Tika veidots ne tikai logo, bet arī tērpu dizains un īpašās, šim pasākumam veidotas, medaļas. Domāju, ka lielu artavu deva jauniešu iesaiste darbā. Redzot visus darbībā, bija milzīgs prieks palīdzēt un darboties kopā. Noteikti varēja sajust spēka pieplūdumu un gūt iekšēju apmierinātību par paveikto.

KK: Vai pats plāno piedalīties šī gada Dzintaru Trīsdienās?

OS: Ja veselība atļaus un sacensības varēs notikt, tad droši vien piedalīšos. Pēdējā laikā mēģinu skriet vairāk ar prātu, nekā ar kājām. Protams, ja būs iespēja, tad atbalstīšu savējos.

KK: Vai ir sanācis ieskatīties mūsu jaunajā Dzintaru Trīsdienu mājaslapā? Kā tev patīk dizains?

OS: Jā, ieskatījies esmu, bet par dizainu īsti nevēlos neko vērtēt. Šķiet, ka man patika, jo nekas slikts nenāk prātā. Parasti acīs iekrīt lietas, kas ne pārāk iet pie sirds. Turklāt dizaina lietas ir ļoti personīgs un subjektīvs redzējums. Ja kādam gribas kaut ko teikt, tad vispirms, lai uztaisa labāk. Protams, var redzēt, ka logo laika gaitā ir mainījies – palicis nopietnāks, taču doma ir saglabājusies.

Dzintaru Trīsdienu komanda aicina ikvienu sekot līdzi jaunākajai informācijai par iespējām doties individuālajos treniņos kartē www.lof.lv, kā arī sekot līdz jaunumiem mūsu mājaslapā par jaunāko Trīsdienu tapšanu!

Tiekamies dabā un gaidām aprīļa blogu!

Blogu sagatavoja Kalvis Kaļva

17.03.2021

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *